Dievi un dievietes
Latviešu mitoloģijā dievi un dievietes ir cieši saistīti ar dabu, cilvēka dzīves ritmu un gadskārtu norisēm. Katram dievam ir sava joma – viens sargā ražu, cits vada likteni, vēl kāds nes pārvērtības un spēku.
Šeit iepazīsi senlatviešu galvenās dievības — Dievu, Māru, Laimu, Dēklu, Kārtu un citus. Katrs no tiem ir kā simbols kādai cilvēka dzīves daļai — dzīvībai, darbam, liktenim, vētrai vai pārejai uz citām pasaulēm.
Latviešu dievi nav tāli un nesasniedzami — viņi dzīvo dabā, debesīs un cilvēka ikdienā. Viņi atspoguļo senču cieņu pret zemi, darbu, dzīvību un līdzsvaru.
Māra
Māra ir auglības dieviete, tādēļ sievietes lūdza palīdzību Mārai. Uzskatīja, ka Māra atbild arī par govīm, pienu (senlatvieši nodarbojās ar lopkopību, tādēļ šī dievība bija ļoti nozīmīga. Viņa rādīta kā sieviete zaļā vai zeltītā tērpā, bieži sēdēdama pie avota, avotā uz akmens vai vītolā, visi šie atribūti ir saistīti ar mirušo valstību. Māras svētie dzīvnieki ir melni – vabole, krupis, vista, odze, zalktis, kuros viņa mēdz iemiesoties. Visvairāk redzama Māras saistības ar čūsku kultu.
Dievs
Dievs simbolizē debesis. Viņš ir visa radītājs, kārtības uzturētājs - viss pasaulē notiek pēc viņa gribas. Dievs cilvēkiem dod svētību, palīdz viņiem, soda par pārkāpumiem. Pēc nāves cilvēks dosies pie Dieva. Dievu simbolizē trijstūris. Tā kā Dievs atrodas debesīs, tad trijstūra virsotne norāda viņa atrašanās vietu, darbības sfēru. Sendienās Dieva zīmi parasti iegrieza uz sadzīvē izmantojamām lietām. Tiek uzskatīts, ka zīme piesaista dievišķos un radošos spēkus. Šai zīmei ir ļoti liela simboliskā jēga, tā piesaista dievišķos un radošos spēkus.
Laima
Tāpat, kā citās kultūrās, arī senajiem latviešiem bija trīs likteņdieves - Laima, Dēkla un Kārta.
Laima lemj cilvēka mūža gaitu, cilvēka likteni, pavada cilvēku visu viņa mūžu.
Latvju dainās Laima tiek vainota par grūtu mūžu. Laima gādā par jaunavām, apveltīdama tās ar skaistumu un gudrību, sargā to godu, tādēļ viņas vērsās pie Laimas, lūdzot padomu dzīvesbiedra izvēlē. Kad jaunava bija izgājusi tautās, Laima stājas mātes-žēlotājas vietā, kā arī nodrošina veiksmīgu dzemdību norisi.
Citi dievi
Vēl 19. gs. bijusi izplatīta upurēšana vārdā nesauktiem mājas gariem – dieviņiem vai mājas kungam, lai nodrošinātu konkrētās mājsaimniecības labklājību. Dieviņi bieži vien minēti htonisku būtņu veidolā – kā zalktis vai krupis. Pūķis jeb vilce pazīstams kā mantu (naudas, piena, labības) nesējs – sava veida dēmons, kas kalpo mājas saimniecei vai saimniekam. Veļi jeb iļģi – saimei piesaistītas mirušo dvēseles liecina par animiska senču kulta paliekām.
Zemākā līmeņa būtnes (Rēgi, Vadātājs, Vārava)
Ļaunas mirušās dvēseles gara, lopa vai cilvēka veidolā var atgriezties un mocīt cilvēkus vai lopus kā lietuvēns. Kā līdzeklis pret to kalpo lietuvēna krusts, parasti – piecstaru zvaigzne.
Sumpurņi savukārt tiek tēloti kā ļaunas, nežēlīgas un mežonīgas būtnes ar cilvēka ķermeni un suņa galvu.
Likteņa un Dzīvības Dievietes
Dabas mātes (Meža māte, Jūras māte, Vēju māte, Veļu māte, Zemes māte, u.c.), ir viena no nāves dievietēm latviešu mitoloģijā, pēc nozīmības tikpat svarīga kā Veļu māti.
Dēkla lemj likteni jaundzimušajam bērnam, piedalās arī precību kārtošanā.
Kārta kārto cilvēka likteni.
Pazemes un haosa dievības
Velns latviešu folklorā viņš turpina būt lētticīgs, vientiesīgs, viegli uzvarams ne tikai Dievam, bet arī cilvēkiem. Velns simbolizēja materiālo dzīvi ar tās nesakārtotību. Tādēļ pasakās un dainās Velns cenšas apmānīt cilvēkus, bet tas viņam neizdodas un tas vienmēr paliek muļķa lomā. Velns dara visu, ko viņam liek un viņš ir gatavs maksāt ar naudu. Velns ir līdzīgs cilvēkam un dzīvniekam.
Latviešu mitoloģijā ragana ir sarežģīta robežtēla iemiesojums, kas vienlaikus simbolizē gan dabas un kosmisko spēku zināšanas, gan bīstamo un haotisko pasaules pusi — sākotnēji cienīta kā dziedniece un zinātniece, bet vēlāk kristīgās ietekmes dēļ pārvērtusies par ļaunuma un posta nesēju.